- All e-books and audiobooks on The New Life Mission website are free
- Explore multilingual sermons in global languages
- Two new revised editions in English have been released
- Check out our website translated into 27 languages
Subject 2 : The Law
[2-1] Vai mūs var glābt tas, ka dzīvojam saskaņā ar Bauslību? (Lūkas 10:25-30)
(Lūkas 10:25-30)
“Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.””
Kas ir pati lielākā cilvēku problēma?
Viņi dzīvo ar daudzām pārprastām ilūzijām.
Viņi dzīvo ar daudzām pārprastām ilūzijām.
Lūkas 10:28: “Dari to un tu dzīvosi.”
Cilvēki dzīvo ar daudzām pārprastām ilūzijām. Šķiet, ka šajā ziņā viņi ir īpaši ievainojami.Viņi izskatās ļoti inteliģenti, bet viņus ir tik viegli apmuļķot un viņi ir pilnīgā neziņā par to ļaunumu, kas mīt viņos. Mēs esam piedzimuši, nepazīstot sevi, tomēr mēs dzīvojam tā, it kā mēs sevi pazītu. Tāpēc, ka cilvēki nepazīst sevi, Bībele mums saka, ka mēs esam grēcinieki.
Cilvēki mēdz runāt par saviem grēkiem. Un dažreiz šķiet, ka cilvēki nav spējīgi darīt labu un ka viņi pārāk bieži izliekas, ka ir taisnīgi. Viņi grib lielīties ar saviem labajiem darbiem un izrādīt tos. Viņi gan saka, ka ir grēcinieki, tomēr izliekas, ka patiesībā ir ļoti labi.
Viņi zina, ka viņos nav ne labā, ne spējas darīt labu, bet viņi cenšas apmuļķot pārējos un dažreiz pat apmuļķo paši sevi. “Nu paklau, mēs taču nevaram būt pilnīgi ļauni. Mūsos taču jābūt arī kaut kam labam.”
Tāpēc viņi uzlūko citus un saka sev: “Ak vai, to nu gan viņam nevajadzēja darīt. Viņam pašam būtu bijis labāk, ja viņš to nebūtu darījis. Viņam būtu labāk, ja viņš runātu tā. Manuprāt, evaņģēliju labāk būtu sludināt tā un tā. Viņš jau labu laiku ir glābts, tāpēc, manuprāt, viņam vajadzētu arī attiecīgi uzvesties. Es tiku glābts pavisam nesen, bet, ja es vēl pamācīšos, man noteikti izdosies daudz labāk nekā viņam.”
Viņi savās sirdīs asina nažus. “Pagaidi vien. Tu vēl redzēsi, ka es jau neesmu tāds kā tu. Tātad tev šķiet, ka esi apsteidzis mani, ja? Pagaidi, pagaidi. Bībelē ir rakstīts, ka tie, kas bija pēdējie, būs pirmie. Es zinu, ka tas attiecas uz mani. Pagaidi un es tev vēl parādīšu.” Cilvēki paši sevi apmāna.
Lai arī attiecīgā cilvēka vietā viņš rīkotos tieši tāpat, viņš visviens viņu tiesā. Bet tad, kad viņš kāpj kancelē, viņš piepeši sāk stostīties, jo saprot, ko nozīmē viņa talārs. Sludinātājam jāskatās vienīgi uz Dievu, nevis jāsāk gudrot, ko citi par viņu padomās. Ja viņi to darīs, viņi nespēs sludināt Dieva vārdu.
Ja cilvēkiem pajautā, vai viņi spēj darīt labu, lielākā daļa atbild, ka nespēj. Tomēr viņiem ir ilūzijas par to, ka viņi paši to spēj, tāpēc viņi cenšas darīt labu līdz pat savai nāvei.
Viņiem šķiet, ka viņu sirdīs mīt “labestība” un viņi spēj darīt labu. Viņi turklāt domā, ka viņi paši ir pietiekoši labi. Nav svarīgi, cik sen jau viņi ir piedzimuši no jauna, pat tie, kas ir sasnieguši augstāku līmeni kalpošanā Dievam, domā: “Es tam Kungam varu izdarīt to un to.”
Bet ja mēs izmetam mūsu Kungu no mūsu dzīves, vai mēs tiešām varam darīt labu? Vai cilvēkiem piemīt kaut kas labs? Vai viņi var dzīvot, darot labus darbus? Cilvēki nespēj darīt labu. Katrreiz, kad cilvēki cenšas paveikt kaut ko ar saviem spēkiem, viņi grēko.
Daži atmet Jēzu pēc tam, kad ir glābti, un cenšas paši paveikt kaut ko labu. Mūsos visos mīt tikai un vienīgi ļaunums. Mēs spējam darīt tikai un vienīgi ļaunu. Ar saviem spēkiem (pat ja mēs esam glābti) mēs spējam vienīgi grēkot. Tāda ir mūsu miesa.
Ko mēs vienmēr darām, labu vai ļaunu?
Ļaunu.
Ļaunu.
Mūsu dziesmu grāmatā “Slavējiet to Kungu” ir dziesma, kas skan šādi: “♪ Bez Jēzus mēs vienīgi klūpam. Mēs esam nederīgi kā kuģis, kas šķērso jūru bez burām. ♪” Bez Jēzus mēs spējam vienīgi grēkot. Mēs esam taisnīgi tikai tāpēc, ka esam glābti. Patiesībā mēs esam ļauni.
Apustulis Pāvils teica: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Romiešiem 7:19). Ja cilvēks ir ar Jēzu, tam nav nozīmes. Taču, ja viņam ar Viņu nav nekādas saistības, viņš cenšas būt labs Dieva priekšā. Tomēr jo vairāk viņš cenšas, jo vairāk viņš saprot, ka dara ļaunu.
Pat ķēniņam Dāvidam bija tāda daba. Kad viņa valstī valdīja miers un labklājība, viņš reiz ieraudzīja kārdinošu skatu un krita jutekliskās baudās. Viņš kļuva pilnīgi ļauns, kad aizmirsa to Kungu! Viņš bija patiešām ļauns. Viņš nogalināja Ūriju un sāka dzīvot ar viņa sievu, bet viņš neredzēja, cik ļauns patiesībā bija. Viņš meklēja attaisnojumu savai rīcībai.
Tad kādu dienu pie viņa atnāca Nātāns un teica: “Divi vīri bija vienā pilsētā — viens bagāts un otrs nabags. Bagātajam bija ļoti daudz sīklopu un liellopu, bet nabagajam no visa tā nebija itin nekā kā vienīgi viens pats jēriņš, vēl gluži mazs, ko viņš bija pircis un izaudzējis un kas bija pie viņa izaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, un pie viņa krūtīm gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita. Un, kad kādā dienā pie bagātā vīra ieradās viesis, tad viņam bija žēl ņemt ko no sava sīklopu un liellopu pulka, lai sagatavotu mielastu viesim, kas bija pie viņa atnācis, bet viņš ņēma nabagā vīra aitiņu un to sataisīja savam ciemiņam” (2. Samuēla 12:1–4).
Dāvids iesaucās: “Tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis!” Viņš bija iededzies dusmās, tādēļ viņš teica: “Viņam pašam bija tik daudz sīklopu, viņš taču varēja ņemt kādu no tiem. Tomēr viņš paņēma nabagā vīra jēriņu, lai pagatavotu to savam ciemiņam. Viņam jāmirst!” Un Nātāns viņam atbildēja: “Tu esi tas vīrs!” Ja mēs nesekojam Jēzum un neesam ar Viņu, tad pat tie, kas piedzimuši no jauna, var tā rīkoties.
Tā tas notiek ar visiem cilvēkiem, pat ar uzticīgajiem. Bez Jēzus mēs vienmēr klūpam un darām ļaunu. Tāpēc šodien mēs atkal esam pateicīgi par to, ka Jēzus mūs glābis, neskatoties uz to ļaunumu, kas ir mūsos. “♪ Es vēlos atpūsties Krusta ēnā. ♪” Mūsu sirdis atpūšas Jēzus izpirkuma ēnā. Taču, ja mēs atstājam šo ēnu un uzlūkojam sevi, mēs nekad nevaram atvilkt elpu.
Dievs mums deva ticības taisnīgumu pirms Bauslības
Kas bija vispirms — ticība vai Bauslība?
Ticība.
Ticība.
Apustulis Pāvils teica, ka Dievs vispirms mums devis ticības taisnīgumu. Ticības taisnīgums bija vispirms. Viņš to deva Ādamam un Ievai, Kainam un Ābelam, tad Setam un Ēnoham ... līdz pat Noam ... tad Ābrahāmam, tad Īzākam, Jēkabam un viņa divpadsmit dēliem. Viņi kļuva taisnīgi Dieva priekšā pat bez Bauslības, tikai ticot Viņa Vārdam. Viņi saņēma svētības un mieru caur savu ticību Viņa Vārdam.
Un laiks gāja uz priekšu, un Jēkaba pēcteči Jāzepa dēļ dzīvoja Ēģiptē 400 gadus kā vergi. Tad caur Mozu Dievs viņus izveda Kanaānas zemē. Tomēr 400 verdzības gadu laikā viņi bija aizmirsuši ticības taisnīgumu.
Dievs viņus brīnumainā kārtā pārveda pār Sarkano jūru tuksnesī. Tad, kad viņi bija sasnieguši Sinaja tuksnesi, Viņš tiem Sinaja kalnā deva Bauslību. Viņš tiem deva desmit baušļus, kas saturēja 613 sīkus likuma skaidrojumus. “Es esmu Dievs, jūsu Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs. Lai Mozus kāpj Sinaja kalnā, un Es jums došu bauslību.” Dievs Israēlam deva Bauslību.
Viņš deva viņiem Bauslību, lai viņi gūtu “grēka atziņu” (Romiešiem 3:20). Tā bija paredzēta, lai Israēls zinātu, kas Dievam patīk un kas nepatīk, un lai atklātu Viņa taisnīgumu un svētumu.
Visi Israēla ļaudis, kas 400 gadus bija vergi Ēģiptē, šķērsoja Sarkano jūru. Viņi nekad nebija tikušies ar Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu. Viņi Viņu nepazina.
Un, dzīvojot 400 gadus kā vergi, viņi bija aizmirsuši Dieva taisnīgumu. Tobrīd viņiem nebija vadītāja. Jēkabs un Jāzeps bija viņu vadītāji, taču viņi bija miruši. Šķiet, ka Jāzepam neizdevās nodot ticību saviem dēliem, Manasem un Efraimam.
Tādēļ viņiem vajadzēja no jauna atrasr un sastapt savu Dievu, jo viņi bija aizmirsuši Dieva taisnīgumu. Tāpēc Dievs vispirms viņiem deva ticības taisnīgumu un pēc tam — Bauslību, kad viņi bija aizmirsuši ticību. Viņš deva tiem Bauslību, lai viņi atgrieztos pie Viņa.
Lai glābtu Israēlu, lai padarītu viņus par Saviem ļaudīm, Ābrahāma ļaudīm, Viņš lika tiem apgraizīties.
Viņš viņus pasauca, lai, pirmkārt, iedibinot Likumu, pavēstītu viņiem, ka ir Dievs, un, otrkārt, lai liktu viņiem saprast, ka viņi ir grēcinieki Viņa priekšā. Viņš vēlējās, lai viņi nāktu Viņa priekšā un kļūtu par Viņa ļaudīm, izpērkot savus grēkus caur izpirkuma upuri, kuru Viņs tiem bija devis. Un Viņš padarīja viņus par Savu tautu.
Israēla ļaudis tika glābti caur bauslību (upurēšanas sistēmu), ticot Mesijam, kuram bija jānāk. Tomēr upurēšana ar laiku kļuva vājāka. Aplūkosim, kad tas notika.
Lūkas 10:25, “Kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja.” Šis rakstu mācītājs bija farizejs. Farizeji bija konservatīvi cilvēki, kas centās dzīvot saskaņā ar Viņa Vārdu. Viņi bija tie, kas vispirms centās aizsargāt savu zemi un tad dzīvot saskaņā ar Viņa Bauslību. Un vēl bija zēloti, kas bija ļoti mērķtiecīgi un mēdza izmantot dažādus uzkrītošus līdzekļus, lai sasniegtu savus mērķus.
Ko Jēzus vēlējās satikt?
Grēciniekus bez gana.
Grēciniekus bez gana.
Šādi cilvēki ir vēl šodien. Viņi vada sabiedriskās kustības ar tādiem saukļiem kā “Glābiet valsts apspiestos cilvēkus”. Viņi tic, ka Jēzus nāca, lai glābtu nabadzīgos un apspiestos. Tāpēc viņi apgūst teoloģiju garīgajos semināros, iesaistās politikā un cenšas “glābt apspiestos” visā sabiedrībā.
Viņi ir tie, kas uzstāj: “Dzīvosim pēc svētā žēlastības likuma ... dzīvosim saskaņā ar Bauslību, ar Viņa Vārdu.” Bet viņi neizprot Bauslības patieso nozīmi. Viņi cenšas dzīvot pēc Bauslības burta, bet viņi neatzīst Bauslības dievišķo atklāsmi.
Var teikt, ka apmēram 400 gadus pirms Kristus nebija neviena pravieša, Dieva kalpa. Tā viņi bija kļuvuši par ganāmpulku bez gana.
Viņiem nebija ne Bauslības, ne vadītāja. Dievs neatklājās caur to laiku liekulīgajiem reliģiskajiem vadītājiem. Valsts bija kļuvusi par Romas impērijas koloniju. Tāpēc Jēzus teica tiem Israēla ļaudīm, kas sekoja Viņam tuksnesī, ka Viņš nesūtīs tos prom izsalkušus. Viņš apžēlojās par ganāmpulku bez gana. Tolaik bija daudzi, kas cieta.
Pamatā visas tiesības tolaik bija rakstu mācītājiem; farizeji, pēc izcelsmes israēlieši, sekoja jūdaismam. Viņi bija ļoti lepni par sevi.
Un šāds rakstu mācītājs Jēzum Lūkas evaņģēlijā 10:25 jautāja: “Ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Viņam šķita, ka visu Israēla ļaužu vidū nav neviena, kas būtu labāks par viņu. Tāpēc šis rakstu mācītājs (tas, kurš nebija glābts) izaicināja Viņu, jautādams: “Ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?”
Šis rakstu mācītājs ir tik ļoti līdzīgs mums pašiem. Viņš jautāja Jēzum: “Ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Jēzus viņam atbildēja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?”
Viņš atbildēja un teica: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.”
Un Viņš viņam teica: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Jēzus viņam teica: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.”
Viņš izaicināja Jēzu, neapzinoties, ka ir ļauns grēcinieks, kas nekad nespēj paveikt neko labu. Tāpēc Jēzus viņam jautāja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?”
Ko tu lasi Bauslībā?
Mēs esam grēcinieki, kas nespēj ievērot Bauslību.
Mēs esam grēcinieki, kas nespēj ievērot Bauslību.
“Kā tu tur lasi?” “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” “Kā tu tur lasi?” Tas nozīmē — kā tu zini un saproti Bauslību.
Tāpat kā daudzi mūsdienu cilvēki, arī šis rakstu mācītājs domāja, ka Dievs deva Bauslību, lai viņš to ievērotu. Tādēļ viņš atbildēja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.”
Bauslība bija bez kļūdām. Viņš deva mums pilnīgu likumu. Viņš lika mums mīlēt to Kungu ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un prātu, un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Ir pareizi mīlēt Dievu ar visu savu sirdi un spēku, bet tas bija svētais vārds, kuru mēs nekad nespētu ievērot.
“Kā tu tur lasi?” nozīmē, ka Bauslība ir taisnīga un pareiza, bet kā tu to saproti? Rakstu mācītājs domāja, ka Dievs viņam to devis, lai viņš tai paklausītu. Tomēr Dieva likums tika dots tādēļ, lai mēs apzinātos savus trūkumus un pilnībā atklātu savus pārkāpumus. Tas atklāj mūsu grēkus. “Tu esi grēkojis. Tu nogalināji, lai gan Es tev teicu, lai tu nenogalini. Kāpēc tu neklausīji Mani?”
Bauslība atklāj grēku cilvēku sirdīs. Iedomāsimies, ka pa ceļam uz šejieni es kādā dārzā ieraudzītu nogatavojušās melones. Dievs ar Bauslību mani brīdināja: “Neņem šīs melones, lai tās apēstu. Ja tu to darīsi, tad tas apkaunos Mani.” “Jā, Tēvs.” “Šis dārzs pieder tādam un tādam kungam, tāpēc tu tās nedrīksti ņemt.” “Jā, Tēvs.”
Kad mēs Bauslībā dzirdam, ka mēs nedrīkstam tās ņemt, mums rodas spēcīga vēlme tās paņemt. Ja mēs saspiežam atsperi, tā cenšas atgriezties sākotnējajā stāvoklī. Cilvēku grēki ir tieši tādi.
Dievs mums teica, ka mēs nedrīkstam darīt ļaunu. Dievs tā var teikt, jo Viņš ir svēts, Viņš ir pilnīgs un Viņš to spēj izdarīt. No otras puses, mēs nekad nevaram negrēkot un nekad nevaram darīt kaut ko labu. Mūsu sirdīs ‘nekad’ nav labā. Bauslība saka “nekad” (šis vārds ir atrodams Bauslībā). Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēku sirdīs ir iekāre. Mēs rīkojamies, savas iekāres vadīti. Mēs pārkāpjam laulību, jo laulības pārkāpšana ir mūsu sirdīs.
Mums jālasa Bībele uzmanīgi. Kad es pirmo reizi noticēju Jēzum, es ticēju saskaņā ar Vārdu. Es lasīju, ka Jēzus pie Krusta nomira par mani, un es nespēju apturēt asaras. Es biju tik ļauns, un tomēr Viņš nomira par mani ... Mana sirds tik ļoti sāpēja, ka es noticēju Viņam. Tad es nodomāju: “Ja jau es ticu, tad man jātic saskaņā ar Vārdu.”
Kad es lasīju 2. Mozus grāmatu 20. nodaļu, tur bija teikts: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” Es pazemīgi lūdzu saskaņā ar šo vārdu. Es centos atcerēties, vai es kādreiz esmu turējis citus dievus Viņa priekšā, piesaucis Viņa vārdu veltīgi, vai es jebkad esmu zemojies citiem dieviem. Es sapratu, ka daudzreiz esmu pielūdzis citus dievus senču godināšanas rituālos. Es biju grēkojis — es biju pielūdzis citus dievus.
Tāpēc es lūdzu: “Kungs, es esmu pielūdzis elkus. Mani par to ir jāsoda. Lūdzu, piedod man manus grēkus. Es tā vairs nekad nedarīšu.” Tā es biju ticis galā ar vienu grēku.
Es centos atcerēties, vai es jebkad esmu Dieva vārdu valkājis nelietīgi. Tad es atcerējos, ka tad, kad es sāku ticēt Dievam, es smēķēju. Mani draugi man teica: “Vai tu neapkauno Dievu ar savu smēķēšanu? Kā gan kristietis var smēķēt?”
Tā bija Viņa vārda nelietīga valkāšana, vai ne? Tāpēc es atkal lūdzu: “Kungs, es nelietīgi valkāju Tavu vārdu. Lūdzu, piedod man. Es pārtraukšu smēķēt.” Tā nu es centos atmest smēķēšanu, bet veselu gadu laiku pa laikam aizdedzināju kādu cigareti. Atmest smēķēšanu bija tiešām ļoti grūti, gandrīz neiespējami. Bet beigu beigās es pilnībā pārtraucu smēķēt. Man šķita, ka esmu ticis galā ar vēl vienu grēku.
Nākošais bija: “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.” Tas nozīmēja, ka es svētdienās nedrīkstēju darīt citas lietas: slēgt darījumus, pelnīt naudu ... Es pārtraucu arī to.
Tad sekoja: “Godini savu tēvu un savu māti.” Es godāju viņus, kad es biju prom, bet viņi radīja sirdsēstus, kas es biju ar viņiem. Es nožēlas pilns lūdzu: “Ak vai, es esmu grēkojis Dieva priekšā. Lūdzu, piedod man, Kungs.”
Bet es vairs nevarēju godināt savus vecākus, jo viņi abi tad jau bija miruši. Ko gan es varēju darīt? “Kungs, lūdzu piedod šim nevērtīgajam grēciniekam. Tu miri pie Krusta par mani.” Cik pateicīgs es biju!
Šādā veidā, man šķita, es varēju pakāpeniski atbrīvoties no saviem grēkiem. Bija arī citi baušļi, kas aizliedza nogalināt, pārkāpt laulību, iekārot cita mantu ... Es sapratu, ka neesmu ievērojis nevienu no tiem. Es lūdzu visu nakti. Bet grēku nožēlas lūgšana nav pārāk patīkama. Parunāsim par to.
Kad es domāju par Jēzus krustā sišanu, es spēju iedomāties, cik sāpīgi tas bija. Un Viņš mira par mums, kas nespēja dzīvot saskaņā ar Viņa vārdiem. Es visu nakti raudāju un domāju, cik ļoti es Viņu mīlu, un pateicos par to, ka Viņš man sniedza patiesu prieku.
Pirmais gads, kad es apmeklēju baznīcu, bija diezgan viegls, bet nākamie gadi kļuva daudz grūtāki, jo man vajadzēja daudz vairāk domāt, lai asaras atkal plūstu — es to darīju tik bieži.
Kad asaras vēl joprojām netecēja, bieži vien es devos lūgt kalnos un gavēju 3 dienas. Tad asaras atgriezās. Es biju piesūcināts ar savām asarām, atgriezos atpakaļ sabiedrībā un raudāju baznīcā.
Apkārtējie man teica: “Tu esi kļuvis daudz svētāks ar savām lūgšanām kalnos”. Tomēr asaras nenovēršami atkal izsīka. Trešajā gadā kļuva patiešām smagi. Es atcerējos visu ļauno, ko es esmu darījis saviem draugiem un citiem kristiešiem, un atkal raudāju. Pēc 4 gadiem, asaras atkal izsīka. Manās acīs bija asaru dziedzeri, bet tie vairs nedarbojās.
Pēc 5 gadiem es vairs nespēju paraudāt, lai kā arī es centos. Tad man sāka tecēt deguns. Vēl pēc pāris gadiem es sāku just pret sevi riebumu un atkal pievērsos Bībelei.
Bauslība ir dota, lai apzinātos grēku
Kas mums jāzina par Bauslību?
Mēs nekad nevaram to ievērot.
Mēs nekad nevaram to ievērot.
Vēstulē romiešiem 3:20 teikts: “Jo bauslība dod — grēka atziņu.” Es domāju, ka šī ir personīga vēsts apustulim Pāvilam un ticēju tikai tiem vārdiem, kuriem vēlējos. Taču tad, kad manas asaras izsīka, es nespēju turpināt savu ticības dzīvi.
Un tā es grēkoju atkal un atkal un atklāju, ka grēks mīt manā sirdī un es nespēju dzīvot saskaņā ar Bauslību. Es to nespēju izturēt. Tomēr es nevarēju atmest Bauslību, jo man šķita, ka tā ir dota, lai tai paklausītu. Galu galā es kļuvu līdzīgs Rakstos minētajiem rakstu mācītājiem. Turpināt ticības dzīvi kļuva tik grūti.
Tāpēc, lai atbrīvotos no grūtībām, es sāku meklēt sludinātāju, kas sludinātu atdzimšanu ūdenī un Garā. Es satiku sludinātāju, kas sludināja, ka visi mūsu grēki ir izpirkti.
Kad es dzirdēju, ka esmu bez grēka, man šķita, ka manai sirdij cauri traucas svaiga vēja pūsma. Manī bija tik daudz grēka, ka, lasot Bauslību, es sāku šos grēkus apzināties. Savā sirdī es biju pārkāpis visus Desmit baušļus. Grēkot sirdī arī ir grēks, un neapzināti es biju sācis godāt Bauslību.
Kad es ievēroju Bauslību, es biju laimīgs. Kad es nespēju to ievērot, es biju nožēlojams, aizkaitināts un noskumis. Tas mani galīgi nomocīja. Ja vien man jau no sākuma būtu mācījuši: “Nē, nē. Bauslībai ir cita nozīme. Tā tev parāda, ka tu esi pazudis grēcinieks; tu mīli naudu, pretējo dzimumu un skaistas lietas. Tev ir lietas, kuras tu mīli vairāk par Dievu. Tu vēlies sekot pasaules lietām. Bauslība tev tika dota, nevis lai to ievērotu, bet lai tu saprastu, ka esi grēcinieks, kura sirdī mīt ļaunums.”
Ja vien kāds toreiz to būtu man pateicis, man nebūtu jācieš 10 gadus. Tā es biju dzīvojis zem Bauslības 10 gadus, līdz es to sapratu.
Ceturtais bauslis ir: “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.” Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam strādāt sabata dienā. Pat ļoti gari attālumi mums jāiet kājām un mēs nedrīkstam izmantot transportlīdzekļus. Tāpēc es domāju, ka man jāiet kājām uz dievkalpojuma vietu, lai es būtu godājams. Galu galā, es taču grasījos sludināt Bauslību. Tāpēc es domāju, ka man pašam jādara tas, ko es sludinu. Tas bija tik grūti, ka es biju gatavs to pārtraukt.
Kā šeit ir rakstīts: “Kā tu tur lasi?” Desmit gadus es nesapratu šo jautājumu un cietu. Arī rakstu mācītājs to pārprata. Viņš domāja, ka, ja viņš ievēros Bauslību un dzīvos uzmanīgi, viņš tiks svētīts.
Bet Jēzus viņam teica: “Kā tu tur lasi?” Jā, tu esi atbildējis pareizi; tu uztver to burtiski. Pamēģini to ievērot. Ja tev tas izdosies, tu dzīvosi, ja nē, tad tu mirsi. Grēka alga ir nāve. “Tu mirsi, ja tā nedarīsi.” (Dzīvības pretstats taču ir nāve, vai ne?)
Bet rakstu mācītājs vēl joprojām nesaprata. Šādi rakstu mācītāji esam arī mēs — es un tu. Es 10 gadus studēju teoloģiju. Es izmēģināju visu, izlasīju visu un darīju visu: gavēšanu, ilūzijas, runāšanu mēlēs ... Es lasīju Bībeli 10 gadus un cerēju kaut ko sasniegt. Bet garīgi es biju akls.
Tieši tāpēc grēciniekam ir jāsatiek kāds, kas var viņam parādīt, ka Viņš ir mūsu Kungs Jēzus. Tad viņš saprot: “Ā! Mēs nekad nespējam ievērot Bauslību. Nav nozīmes, cik ļoti mēs cenšamies, mēs tikai nomirsim cenšoties. Bet Jēzus nāca, lai glābtu mūs ar ūdeni un ar Garu! Aleluja!” Mēs varam tikt izpirkti ar ūdeni un Garu. Tā ir žēlastība, Dieva dāvana. Un tāpēc mēs slavējam to Kungu.
Man paveicās — es atstāju izmisuma ceļu, bet daži visu mūžu pavada, veltīgi studējot teoloģiju, un tā arī nekad neatrod patiesību līdz savas nāves dienai. Daži tic desmitiem gadu vai no paaudzes paaudzē, bet tā arī nekad nav piedzimuši no jauna.
Mēs pārstājam būt grēcinieki tad, kad saprotam, ka nekad nespēsim ievērot Bauslību, un nostājamies Jēzus priekšā, lai dzirdētu ūdens un Gara evaņģēliju. Kad mēs sastopam Jēzu, mēs kļūstam brīvi no tiesas un lāsta. Mēs esam visļaunākie grēcinieki, bet mēs kļūstam taisnīgi, jo Viņš mūs ir izglābis ar ūdeni un asinīm.
Jēzus mums teica, ka mēs nekad nespēsim dzīvot saskaņā ar Viņa gribu. Viņš to teica arī rakstu mācītājam, bet tas to nesaprata. Tāpēc Jēzus viņam pastāstīja stāstu, lai palīdzētu viņam saprast.
Kādēļ cilvēkiem neizdodas dzīvot ticībā?
Grēka dēļ.
Grēka dēļ.
“Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja” (Lūkas 10:30). Jēzus viņam teica, ka viņš bija cietis visu savu mūžu, gluži kā šis vīrs, kuru piekāva zagļi un kurš gandrīz nomira.
Cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku. Jērika ir laicīgā pasaule, un Jeruzāleme attēlo reliģijas pilsētu; ticības, bauslības cienītāju pilsētu. Šis salīdzinājums mums paskaidro, ka, ja mēs ticam Kristum kā savai reliģijai, mēs noteikti tiksim sagrauti.
“Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.” Jeruzāleme bija liela pilsēta ar daudziem iedzīvotājiem. Tur dzīvoja augstais priesteris, garīgais vadītājs, levīti un daudzi citi ievērojami reliģiozi cilvēki. Tur dzīvoja daudzi, kas labi pārzināja Bauslību. Tur viņi centās dzīvot saskaņā ar Bauslību, bet galu galā viņi to nespēja un devās uz Jēriku. Viņi atkrita atpakaļ pasaulē (Jērikā), kur satika laupītājus.
Cilvēks satika laupītājus, ejot no Jeruzālemes uz Jēriku, un tie viņam noplēsa drēbes. “Noplēst drēbes” nozīmē, ka viņš zaudēja savu taisnīgumu. Mēs nespējam dzīvot saskaņā ar Bauslību un ievērot to. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem 7. nodaļā teica: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. Bet, ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks.”
Es vēlos, kaut es varētu darīt labu un dzīvot Viņa vārdos. Bet cilvēka sirdī mīt ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība un vieglprātība (Marka 7:21–23).
Tādēļ, ka šīs lietas mīt mūsu sirdīs un laiku pa laikam parādās mūsu dzīvē, mēs daram to, ko negribam un nedaram to, ko gribam. Mēs visu laiku savās sirdīs atkārtojam šīs ļaunās lietas. Velnam atliek tikai mūs mazliet pamudināt, lai mēs grēkotu.
Grēki visas cilvēces sirdī
Vai mēs varam dzīvot saskaņā ar Bauslību?
Nē.
Nē.
Marka 7 ir teikts: “Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.”
Viņš mums saka, ka cilvēka sirdī mīt ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība un vieglprātība. Ikvienā sirdī mīt slepkavība.
Nav neviena, kas neslepkavotu. Mātes kliedz uz saviem bērniem: “Nē. Nedari to. Nolādēts, es tev teicu, lai tu to nedari.” Un tad seko: “Panāc šurp. Es tev teicu un teicu — nedari to. Es tevi nositīšu par to.” Tā ir slepkavība. Mēs varam nogalināt savus bērnus ar nepārdomātiem vārdiem.
Mūsu bērni, šķiet, ir dzīvi, jo viņi tik ātri no mums aizbēg, bet, ja mēs izgāzīsim savas dusmas uz viņiem, viņi mirs. Dieva priekšā mēs viņus būsim nogalinājuši. Dažreiz mēs izbīstamies. “Ak mans Dievs! Kāpēc es tā darīju?” Mēs redzam zilumus, kas paliek, kad sitam savus bērnus, un domājam, ka mēs bijām traki, ja spējām tā rīkoties. Mēs tā rīkojamies, jo mūsu sirdīs ir slepkavība.
Tātad “ko negribu, to es daru” nozīmē, ka mēs darām ļaunu, jo esam ļauni. Un Sātanam ir tik viegli mūs iekārdināt ar grēku.
Pieņemsim, ka kāds vīrs, kurš nav glābts, sēdētu būdā 10 gadus, skatītos uz sienu un meditētu kā dižais korejiešu mūks Sun-čols. Kamēr viņš sēž ar seju pret sienu, viss ir kārtībā, bet kādam jāpienes ēdiens un jāaizvāc netīrumi.
Tad viņam jāsastopas ar kādu. Nebūtu nekādu problēmu, ja tas būtu vīrietis, bet pieņemsim, ka tā ir brīnišķīga sieviete. Ja viņš nejauši viņu redzētu, visa viņa sēdēšana būtu velta. Viņš domātu: “Es nedrīkstu pārkāpt laulību; šis grēks gan ir manā sirdī, bet man no tā jāatbrīvojas. Man tas jāizmet no savas sirds. Nē! Prom no mana prāta!”
Bet viņa apņemšanās izkūp tajā pat mirklī, kad viņš viņu ierauga. Kad sieviete aiziet, viņš ielūkojas savā sirdī. Pieci gadi smaga darba, un viss velti.
Sātanam ir tik viegli atņemt cilvēka taisnīgumu. Sātanam viņš tikai mazliet jāpagrūž. Kad neglābtais cīnās ar grēku, viņš atkal un atkal zaudē. Katru svētdienu viņš apzinīgi maksā desmito tiesu, gavē 40 dienas, 100 dienas lūdz rītausmā ... bet Sātans viņu kārdina ar laicīgās dzīves labumiem.
“Es vēlētos tev piešķirt svarīgu amatu mūsu kompānijā, bet tu taču esi kristietis un nevari strādāt svētdienās, vai ne? Tas ir tik brīnišķīgs amats. Varbūt tu varētu strādāt 3 svētdienas un iet uz baznīcu tikai vienreiz mēnesī. Tad tu baudītu ļoti lielu cieņu un saņemtu treknu algas čeku. Kā būs?” Iespējams, tam piekristu 100 no 100.
Ja tas nestrādā, tad ir tie, kuriem ir vājība uz sievietēm. Sātans parāda viņam sievieti, un viņš uzreiz zaudē galvu, krīt iekārē un tūliņ aizmirst par Dievu. Tā tiek noplēsts cilvēka taisnīgums.
Ja mēs cenšamies dzīvot saskaņā ar Bauslību, beigās mēs iegūstam vienīgi grēka, sāpju un trūkuma brūces; mēs zaudējam visu taisnīgumu. “Gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.”
Tas nozīmē, ka, lai gan mēs varam censties palikt Jeruzālemē, dzīvojot saskaņā ar Svētā Dieva gribu, mēs visu laiku klupsim, jo esam vāji, un galu galā tiksim pilnīgi sagrauti.
Un tad mēs nožēlojam grēkus Dieva priekšā. “Kungs, es esmu grēkojis. Lūdzu, piedod man, es nekad tā vairs nedarīšu. Es Tev apsolu — šī tiešām ir pēdējā reize. Es lūdzu, piedod man vēl tikai šoreiz.”
Bet šī apņemšanās ātri zūd. Cilvēki šajā pasaulē nespēj dzīvot bez grēkošanas. Iespējams, viņi dažreiz spēj no tā izvairīties, bet viņi nespēj nekad vairs negrēkot. Un tā viņi atkal sagrēko. “Kungs, piedod man.” Ja tas tā turpinās, viņi pamazām attālinās no baznīcas (no reliģijas). Savu grēku dēļ viņi attālinās no Dieva un galu galā nonāk ellē.
Iet uz Jēriku nozīmē atkrist laicīgajā pasaulē, tuvoties pasaulei un attālināties no Jeruzālemes. Sākumā Jeruzāleme vēl joprojām ir tuvāk. Tomēr, atkārtoti grēkojot un nožēlojot, mēs reiz sapratīsim, ka stāvam Jērikas ielās, dziļi atkrituši pasaulē.
Kas var tikt glābts?
Tie, kas pārtrauc mēģinājumus glābties saviem spēkiem.
Tie, kas pārtrauc mēģinājumus glābties saviem spēkiem.
Ko šis vīrs satika pa ceļam uz Jēriku? Viņš satika zagļus. Tas, kas nedzīvo saskaņā ar Bauslību, kļūst zemāks par klaiņojošu suni. Viņš dzer visur, guļ visur un kārto savas dabiskās vajadzības, kur pagadās. Viņš no rīta pamostas un atkal dzer. Paklīdis suns ēd pats savus mēslus. Tāpēc arī viņš ir paklīdis suns. Viņš zina, ka viņš nedrīkst dzert. No rīta viņš to nožēlo, bet tomēr turpina dzert.
Tāds bija arī vīrs, kurš satika zagļus pa ceļam uz Jēriku. Tie viņu atstāja smagi ievainotu un gandrīz jau mirušu. Viņa sirdī bija tikai grēks. Tādi ir cilvēki.
Cilvēki tic Jēzum un dzīvo saskaņā ar Bauslību Jeruzālemē, bet viņi to atstāj, un viņu sirdīs ir vienīgi grēks. Vienīgais, ko viņi guvuši savā ticības dzīvē, ir grēka brūces. Tie, kuru sirdīs ir grēks, nonāk ellē. Viņi to saprot, bet nezina, ko darīt. Vai mēs visi neesam piedzīvojuši to pašu? Jā. Mēs visi bijām vienādi.
Rakstu mācītājs, kurš pārprata Dieva bauslību, visu savu mūžu turpinātu cīnīties, bet galu galā ievainots nonāktu ellē. Viņš ir tieši tāds kā mēs, es un tu.
Vienīgi Jēzus var mūs glābt. Mums apkārt ir tik daudz inteliģentu cilvēku, kas vienmēr lielās ar savām zinībām. Viņi visi izliekas, ka dzīvo saskaņā ar Dieva likumiem. Viņi nespēj būt godīgi pret sevi. Viņi nesauc lietas īstajos vārdos, bet vienmēr uzspodrina savu ārējo izskatu, lai izskatītos uzticīgi.
Viņu vidū ir grēcinieki, kuri dodas uz Jēriku, tie, kurus piekāvuši laupītāji un tie, kas jau ir miruši. Mums jāzina, cik trausli mēs esam Dieva priekšā.
Mums jāatzīst Viņa priekšā: “Kungs, es nokļūšu ellē, ja Tu mani neglābsi. Lūdzu, glāb mani. Es iešu tur, kur tu vēlēsies, pat ja man apkārt plosīsies vētras un negaisi, ja vien Tu ļausi man dzirdēt patieso evaņģēliju. Ja Tu mani atstāsi, es nonākšu ellē. Es lūdzu Tevi — glāb mani!”
Tie, kas apzinās, ka dodas uz elli, tie, kas vairs nemēģina glābties paši, bet paļaujas uz to Kungu, ir tie, kas var tikt glābti. Mēs paši nekad nespēsim sevi glābt.
Mums jāsaprot, ka esam tādi kā tas vīrs, kurš krita laupītāju rokās.
Copyright © 2021 by The New Life Mission
